Žemaitiu Kalvarėjė

Žemaičių Kalvarijos Švč. Mergelės Marijos Apsilankymo mažoji bazilika.

Žemaičių Kalvarija - Žemaitiu Kalvarėjė. Koplyčia.

Kurš pievācis manu …?

Mēs dzīvē nonākam pie pārmaiņām. Reizēm mēs spējam tās paredzēt iepriekš un aptuveni jau izdomāt rīcības plānu, reizēm atkal tās pienāk ļoti negaidīti un jūtamies par to ļoti pārsteigti. Ārsta un psihologa Spensera Džonsona uzrakstītais stāsts “Kurš pievācis manu Sieru?” ir tieši par šādām pārmaiņām. Uzrakstīts ļoti viegli saprotamā valodā, ar nesarežģītiem salīdzinājumiem un tēliem. Uzlūkojot grāmatu mani tā sasmīdināja – kārtējā burvju grāmatiņa, no sērijas “Kā kļūt bagātam piecās minūtēs?”, tomēr, ja jau tā atceļoja līdz manam redzes lokam brīdī, kad pašai dzīvē ir pārmaiņas, es tomēr pievērsu tai uzmanību. Ievadā ļoti cildinoši stāti par to, ka šis stāsts ir palīdzējis ļoti daudziem cilvēkiem atpazīt problēmas un pārmaiņas, atpazīt sevi esošajā situācijā un pieņemt lēmumu rīkoties. Jutos vēl vairāk ieintriģēta, kad uzzināju, ka šo stāstu parasti lasītājs vairs neaizmirst un to atceroties ikreiz, kad nonāk jaunā sarežģītā situācijā. Tā kā stāsts tiešām ir ļoti viegli lasāms un nav garš, tad arī to ņēmu un izlasīju. Read the rest of this entry »

Dzejas Meditācija.

Savā dzīvē esmu nonākusi līdz daudz un dažādiem sarežģījumiem sevī, līdz ar to sev apkārt, bet šķiet, ka lielākoties tas viss ir nācis no bērnības notikumiem, kuri mani bieži ir garīgi traumējuši. Jau bērnībā sapratu, ka tāda nevar būt dzīve pa īstam, ka dzīve vēl nekad pa īstam nav sākusies, jo viss ir tik neticami sāpinoši. Taču, lai cik grūti man bija, es daudzreiz meklēju sevī iekšēji garīgo spēku, lai tiktu pāri saviem pārdzīvojumiem un trauksmēm. Ļoti bieži man šķita, ka manis nemaz arī pa īstam nemaz nav… bieži sevi izslēdzu no šīs pasaules, paslēpjoties citur. Vēlme aizbēgt mani vajā jau sen.

Meklējot veidu, kā sevi pasargāt, es sāku lasīt grāmatas. Pārsvarā nopietnākas, nekā pienāktos savā vecumā. Es arī agri sāku rakstīt dzeju, kas apkārtējiem šķita nepieņemami smaga priekš vēl bērna. Sākumā pēc vārdiem bija jāmeklē un jāskatās paraugi dzejā, vēlāk tas nāca ārā nedomājot. Paņēmu rokā pildspalvu un papīru, sāku rakstīt nedomājot par vārdiem, bet par sajūtu un tēlu – līdz beigās vārdi virknējās paši. Pēc tam lasīju un brīnījos, kas sanācis.Tomēr nekad nebiju apmierināta ar to līdz galam, jo nekad nelīdzinājos tiem dzejniekiem, kas man patika un nespēju pateikt tādiem vārdiem, kā viņi. Līdz ar gadiem prasības pret sevi auga un tādēļ arī arvien grūtāk bija ļaut notikt šim mazajam brīnumam kā dzejas tapšana. Read the rest of this entry »

Old tree.

Tunnels!

Tunnels

...there is always a light in the ends of the tunnels....

Princis!

Dreamer!

Dreamer!

dark sea

Dark sea