Izlasīju Mišela Velbeka romānu “Varbūt ir sala?” Tā pat kā viņa iepriekšējie romāni “Elementārdaļiņas” un “Platforma”, arī šis ir žultaina cinisma un ironijas pilns stāsts par mūsdienu cilvēku, kurš apsēsts ar visādām sabiedrības kaitēm kā vientulība, jaunības kults un nespēja patiesi mīlēt, kas viņu plosa un neļauj dzīvē atrast piepildījumu ārpus ķermeniskām baudām.
“Vēstījums aizsākas ar intriģējošu faktu – modernā kultūra ir bankrotējusi! Kad savu stāstu no nākotnes uzsāk romāna galvenais varonis Daniels1, cilvēce, kādu mēs to pazīstam, ir beigusi eksistēt. Spraigs notikumu apraksts ierauj lasītāju turīgā un ļoti ciniskā veiksminieka Daniela prāta aizkulisēs un attiecību labirintos, kā arī stāsta par cilvēku meklējumiem pēc turpinājuma un nemirstības. Romāns noslēdzas ar Daniela 1 klonētās kopijas Daniela 25 pārdomām par cilvēci un tās bojājejas cēloņiem.”
Šis romāns skar dažādas tēmas, kas cilvēkam ir aktuālas kaut kur dziļi zemapziņā, bet ir neērtības sajūta par tām runāt atklāti, vēl jo vairāk tādā veidā, kā to dara autors. Lietas jāsauc īstajos vārdos un viņš to dara ļoti trāpīgi.
Cilvēce ir izveidojusi sevi tā, ka tā mūžīgi cīnās strap mežonīgo instinktu vēlmēm un sociuma kultūras uzslāņotiem likumiem – morāli, ētiku, estētiku un tml. Cilvēks ir pretrunu plosīts radījums, kam vienmēr ir iespēja pakļauties te vienam, te otram spēkam sevī. Taču liela daļa meklē to zelta vidusceļu, kad ķermenis un prāts būtu harmonijā ar sevi un pasauli. Autors piedāvā uz šo problēmu paraudzīties no dažādiem skatpunktiem un pat piedavā tādu kā risnājumu, kas varētu mūs sagaidīt nākotnē, kur cilvēks ļoti krasi iedalīsies divos veidos – jauncilvēki un mežoņi. Vai tas dos galējo atbildi?
Domāju, ka ir vērts izlasīt un padomāt par to, ka šis zelta vidusceļš arī ir tā dzīves jēga, ko meklēt, un katrs laiks ir īstais laiks, lai to darītu.
Cilvēks vienmēr pēc kaut kā tiecas….
Grāmatas iespaidā domāju vēlreiz izlasīt Nīčes “Tā runāja Zaratustra.”