“Zinu, zinu, bet neteikšu, kur lieldienu zaķis guļ. Aiz upītes lejiņā, dziļā kārklu krūmiņā.” Šī ir tautas dziesmiņa, ko šogad iemācījos pirms Lieldienām, varētu pat teikt – nejaušības pēc. Neesmu līdz šim noticējusi Lieldienu zaķiem un arvien mazāk ticu svētkiem kā tādiem, jo gadiem ejot ir arvien grūtāk izjust svētkus kā kaut ko īpašu. Problēma ir bijusi tajā, ka gaidīju kaut ko neparastu. Arvien vairāk saprotu, ka svētki jau nenotiek tāpat vien – tos vajag radīt! Bet ja nav spēka un iedvesma, tad nevajag gaidīt un cerēt uz brīnumiem, ko pat nepapūlies sev sagādāt. Vienkārši jāiemācās pieņemt to, kā ir, kā ir. Bet ja nav iedvesma, tad nevajag no sevis gaidīt neko tādu, ko neesi gatavs sev dot. Tā nu šogad tik vien papūlējos kā aizbraukt ciemos uz laukiem. Un viss kaut kā norisēja ļoti labi. Paspēju padarīt lietas, ko man gribas, kā arī priecāties par to, ka citi ir spējuši sev sagādāt svētkus un tieši tas arī deva gandarījuma sajūtu. Beigu beigās pat redzēju īstu zaķi skrienam uz meža pusi :)
Taču mans lielākais ieguvums – redzēju kādu mazu katoļu baznīciņu kādā mazā Lietuvas ciemā, kur reiz biju bijusi agrā bērnībā. Es atceros tās zilganzaļās krāsas uz sienām, kas bija iekštelpās, bet vairāk arī neko. Kā jau pie Lieldienām, tā bija atvērta, tādēļ nevarēju palaist garām savu iespēju. Es iegāju tajā un man bija pārsteigums pat to, ka tā ir tik skaista. Maza, no ārpuses ne visai icila koka baznīciņa, bet iekšpusē saglabājušies visi skaistie kokgriezumi un skulptūras. Un zilganzaļā krāsa… arī tā tur bija kā atmiņās. Un tad es sapratu, ka agrāk man tas viss uzdzina bailes. Baznīca bija tik sveša, visas šīs ārišķības, nesaprotamie rituāli… mani tas vienmēr atstūma. Tā arī nekad neesmu jutusi saistību ar baznīcu dziļāk. Taču šoreiz es vairs nebaidījos, jo mani pārņēma miers… man bija iespēja pabūt tur, kad tajā maz cilvēku un tas bija jau pavisam citādāk. Tas bija kā mazs meditācijas mirklis un pateicība senčiem, kam ar šo vietu bijusi saistība. Šķiet, ka tā bija gan kā piedošana pagātnei, gan atbrīvošanās no bailēm un sāpēm. Tā ir mana bernības dziļā saikne, kas turēta sevī un tagad atbrīvojās siltā un patīkamā mierā. Vēl mani iepriecināja, ka mācītājs ejot ārā saveicinājās paspiežot roku un novēlot priecīgas Lielās dienas.
Sapratu, ka man ir nepieciešams svētkus izjust tieši tā, kā man gribas. Nebaidīties izdarīt lietas, ko vēlos, nevis sekot kaut kādam priekšstatam par to, kā būtu jābūt. Ir labi, ja spēj priecāties par mirkli, tas jau tad arī ir tas svētku un ikdienas brīnums.
