Es rakstu dzeju, bet tā ir nekurienes ēna.
Bezgalības atspulgs ūdenī un
smaids, kad piedzimst bērns, ir jaukāks.
Mēs nedzirdam lapu dunu, kad tās krīt
Un salstam pie mīnus četrdesmit.
Mēs nejūtam sātu mīlot
un to, ka kāds grib dzīvot – pie velna!!!
Mana dzeja kā ēna, bet kas esi Tu?
Un kāda ir Tava dzeja?
(28.01.2004)