Šis pasākums par spīti lietum un drēgnumam bija apmeklēts un cilvēki ar lielu interesi vēroja, ieklausījās, uzdeva jautājumus, izglītojās un izklaidējās. Vēlāk lietus mitējās un laiks noskaidrojās, kas visus ļoti iepriecināja. Koncerts tika sagaidīts jau vairāk vai mazāk sausumā. Noslēdzošā daļa ieveda klausītājus brīnišķīgā meža un dabas skaņu pasaulē, kurā tika apvienotas ambientās skaņas ar intresantiem  vizuāliem video tēliem uz planodošām auduma strēlēm, kas kopumā deva noskaņu par kaut ko brīnumpilnu un mistisku, kas dzirdēts pasakās un redzēts fantāziju filmās. Sēdošo cilvēku pulki  ap skatuvi, kas bija novietota  ieplakā un daļēji atgādināja amfiteātri un uzbūra ainas no Tolkīna stāstiem par elfu dzīrēm mežos… Pasakas!

SUN O))) spēlēja drūmu un meditatīvu skaņu  savirknējumu nepārtauktā skaņdarbā, kas kopumā visus ieveda tādā kā transā un meditācijā. Skaņdarbs veidoja savus kāpumus un kritumus dažādās zemo skaņu tonalitātēs, kas brīžiem monotoni atkārtojās, brīžiem veidoja savādus salikumus.  Grupa spēlē izmantojot elektriskās ģitāras un skaņas pastiprinātājus (iespējams, ka vēl kaut ko, tikai to neizdevās saskatīt). Skaņdarbs tika atskaņots ļoti skaļi, tik skaļi, ka bez ausu aizbāžņiem neiztikt, kurus visiem par prieku pirms koncerta dalīja par brīvu. Kopumā šajā koncertā klausītāji tika ievesti kādā drūmā, metāliskā un mistiskā skaņu pasaulē, kam pievienojot vēl šova elementus ar dūmiem un gaismām, radīja iespaidu par elles priekškambari, kaut patiesībā viss notika baznīcā. Koncerts beidzās pēkšņi iestājoties klusumam, kas bija tik negaidīti, ka pārsteidza mani un šis pēkšņais klusums  patiesībā bija vissāpīgākais no visām skaņām, kas bija dzirdamas… Man šis koncerts vairāk asociējās ar iekšējo meditāciju, kur drūmais spēj atklāt skaisto un cēlo. Sagaidīju tieši to, ko cerēju un jutos ļoti labi izejot no šī skaņu meža.

Amerikāņu kulta grupa SUN O)))  tiek ierindota metālmūzikas žanrā, taču tās unikalitāte slēpjas tajā, ka šīs grupas mūzikai piemīt ļoti drūma, lēna un zema skaņa. Grupa atklāja savu Eiropas koncerttūri un atzīmēja savai desmitajai jubilejai veltītā albuma Monoliths & Dimensions iznākšanu, ar vienīgo koncertu Ziemeļeiropā.

SUN O))) mājas lapa: http://www.ideologic.org/index2.html

Tā kā līdz šim nebiju bijusi Space Dogā, kā arī nebija nekāda priekšstata par šo vietu, tikai tik, cik ieskatoties mājas lapā, tad bija šādi tādi pārsteigumi. Koncerts nekādos deviņos nesākās, bija jāgaida vēl divas stundas. Pa to laiku paspēju novērtēt kulba interjeru, apkalpošanu, cilvēkus, mūziku un atmosfēru. Klubs pats par sevi ir tāds diezgan garlaicīgs interjera ziņā – sienas ir sakrāsotas dažādās krāsās (dzeltens, oranžs, sarkans, zils, melns, pelēks u.c.), ir trīs zāles – viena ar bāra leti, otra koncerta un deju zāle, trešā smēķētāju. Visās zālēs ir galdiņi, citur arī ar dīvāniem un mīkstajiem krēsliem. Visumā pirmais iespaids – tāda ne visai omulīga vietiņa, kur īsti nav kur acis piesiet. Viss tāds nobružāts un paplucis, arī galdi ne visai tīri. Es apsēdos koncertzālē kurā diemžēl skatu sadala lielas kolonnas, tādēļ redzamība nav visiem galdiņiem laba, bet kaut kā atradu vietu, kur bija iespēja redzēt mākslinieku. Interjeru atsvaidzina tikai ilustrācijas uz galdiem un pie sienām par kosmiskā suņa tēmu. Savukārt mūzika bija par skaļu, lai sarunātos, bet kādu laiku  laba.  Kad atnāca dīdžejs, tā kļuva vēl skaļāka, kad sarunājoties jau bija bezmaz jāklaigā. Daudzi gaidīja tieši Imanta  koncertu, bet iesildošā mūzika nebija atbilstoša klausītāju gaumei un koncerta noskaņai, jo pārsvarā dejojama – salsa un tādi jautri gabali, kas pie beigām jau sāka nogurdināt ar savu skaļumu. Neviens tā arī nodejoja, bet pie galdiņiem laiski un garlaikoti  gaidīja koncertu. Manuprāt, dīdžejs nebija notrāpījis uz īsto klausītāju noskaņojumu. Apkalpošana ļoti draudzīga, tas man patika. Izvēlējos lieldienu  tēju – tā bija garšīga.

Koncerts bija lielisks. Imants bija savienojis ļoti skarbas dziesmas ar maigām melodijām, kas visu laiku harmonēja un papildināja cita citu. Daudz dziesmu par bērniem, kas izaug lieli un meklē savu sūtību šai pasaulē. Vai tas būs templis vai atomkarš? Vai tā būs brūkleņoga vai atomelektrostacija? Dziesmas, kas liek daudz domāt un līdzpārdzīvot. Imanta dziesmās vienmēr ir kaut kas maģisks, mistisks, arhaisks un magnetizējošs. Vērot viņu dzīvē ir vēl iespaidīgāk, jo viņš dziedot atrodas tur, par ko dzied. Vērto to ir kā ieiet citā pasaulē, citā sfērā.

Secinājums pēc koncerta ir viens -  šī nav īsti piemērotākā vieta šāda tipa koncertiem. Daudzi to uztvēra tikai kā fona mūziku, jo koncertzālē atļāvās skaļi sarunāties. Koncertzāle ir arī savienota ar smēķētāju zāli, līdz ar to ir nepārtraukta kustība šurpu turpu. Tas tiešām ik pa brīdim kļuva traucējoši.

Šeit var nākt iedzert alu jautrā kompānijā, jo publika ir raiba un pozitīva.  Šeit var nākt izdejoties un papļāpāt ar paziņām, uzspēlēt galda hokeju. Šeit var atnākt iekost ko ēdamu pat vēlu vakarā, jo darbojas arī virtuve. Iespējams, šeit var atnākt arī uz kādu koncertu, bet ne gluži šāda tipa, kurš prasa iedziļināšanos un meditāciju līdz ar dziesminieku. Sapratu, ka šī nebūs mana iemīļotākā vieta, jo vēlos ko pavisam citu. Taču ja jūs vēlaties nepiespiestu atmosfēru, kur pavadīt kādu vakaru ar draugiem, tad var iegriezties un novērtēt šo vietu. Koncerti un ballītes tur notiek regulāri.

Vairāk par Imantu http://www.imantsdaksis.lv/