Es rakstu dzeju, bet tā ir nekurienes ēna.
Bezgalības atspulgs ūdenī un
smaids, kad piedzimst bērns, ir jaukāks.
Mēs nedzirdam lapu dunu, kad tās krīt
Un salstam pie mīnus četrdesmit.
Mēs nejūtam sātu mīlot
un to, ka kāds grib dzīvot – pie velna!!!
Mana dzeja kā ēna, bet kas esi Tu?
Un kāda ir Tava dzeja?
(28.01.2004)
Pienākošs vilciens, aizejošs vilciens… aizbraucošie un paliekošie cilvēki. Visaptverošās domas, kas nekad netiek izteiktas, vēl jo mazāk izrādītas, jo nav spēka. Nevienam. Paliek pa vidu tukšums. Citreiz mēs it kā esam tie vinnētāji, citreiz zaudētāji, bet citreiz vienkārši nekas. Nevienam nekā nav nedz ko teikt, nedz ko just.
Aizejošs vilciens un aizejošie cilvēki uz visām debess pusēm. Aizejoša sirds pilna smaguma. Pāri sliedēm. Sāpīgs kamols, kas kāpj uz augšu, līdz smagajiem un tumšajiem mākoņiem.
Bet tur stāv koks upmalā, ko tu esi iemīļojusi – sens un gudrs kā rūķis. Taču, skat, kas noticis ar koku? Pelēks par pelēku un ar nolauztu zaru, pavisam noguris. Viņam arī šodien nav ko teikt.
Debesis raud arvien stiprāk. Palieku pati ar sevi. Pasaule visapkārt pieņem apveidu, kurā nav nekā konkrēta, bet saasinās sajūtas un maņas.
Līst lietus, debesis veļas uz leju un sprūst man kaklā, asaru tērces pēkšņi tek pret straumi un apsīkst pavisam. Kaut kur pēkšķ kāda pīle, čab niedres, līņā un tālumā baznīcas zvans skandina savu vakara dziesmu… viss cits pazuda. Pasaule ap mani šajā brīdī bija kļuvusi Pirmatnēja.
Tikai viena stipra un izteiksmīga sajūta – pirmatnība.
Taču tad pamazām viss atgūst savu ikdienišķo formu un skaņas, pilsētas trokšņi apklusina visu, kas atradās viņpus manām un varbūt pat visu šo cilvēku sāpēm.
Pa galvu atkal sāk griezties domu karuselis un tad es pēkšņi saprotu, ka elpot kļuvis vieglāk. Taču ir tāda sajūta, ka 
tikko ir pagājis kaut kas būtisks un skaists. Mirklis ir izplēnējis. Ceļos, lai turpinātu gaitas, taču tad es pamanu, ka uz mani lūkojas, no niedrājiem man nemanīti iznācis, šīs vietas patiesais iemītnieks bebrs. Es noticu, patiesi noticu, ka tukšums nav galīgs. Aiz tā visa vienmēr ir kaut kas vēl. Un mūsos vienmēr ir kaut kas vēl, pat ja nav spēka to parādīt vai izteikt. Aizejošie cilvēki, sāpīgi līdz mielēm, pārgurušie un raudošie uz iekšpusi! Ir tumsas un pīlādžu laiks…
Mūsu mākslīgās paradīzes vienmēr sabrūk!
Sestdien (11.07.09) netālu no Daugmales Vilku kalnos notika “Dabas koncertzāles” otrais šī gada koncerts “Graphis Scripta”. Arī 
šogad Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta administrācija, ANO Attīstības programmas birojs Latvijā un Platforma Music ir izveidojuši kopprojektu ķērpju un meža pasaules iepazīšanai “Dabas koncertzāle – Graphis scripta”. Četru gadu laikā šī bija 8. reize, kad zinātnieki un mūziķi informēja apmeklētājus par dabu un tās noslēpumiem ikvienam interesentam, jo šie pasākumi ir bezmaksas un domāti visai ģimenei. Pasākums bija sadalīts 3 daļās un ietvēra sevī informatīvo daļu, kurā varēja iepazīties ar ķērpju sugām, apskatīt tās zem mikroskopa, iegūt dažnedažādu informāciju par ķērpju pielietojumu medicīnā, kosmētikā un ēdienos. Darbojās dažādās informatīvas, izglītojošas un informatīvas teltis, kurās varēja iegūt atbildes uz jautājumiem gan par ķērpjiem, gan arī par meža putniem un citām dabas norisēm. Šī pasākuma daļa bija interesanta, bet problēmas sagādāja lietus un cilvēku drūzmas pie visām teltīm, līdz ar to nevarēja paspēt visu apskatīt un piedalīties, taču tas, ko redzēju bija ļoti intresants. Vēlāk visi pulcējās ap estrādi un iekārtoja sēdvietas ar sūnām un ķērpjiem apaugušajos pakalnos. Otrajā pasākuma daļā (vairāk…)
SUN O))) koncerts, kurš notika Sv. Pestītāja Anglikāņu draudzes baznīcā 22. maijā Skaņu Meža ietvaros, ir viens no interesantākajiem koncertiem, ko esmu apmeklējusi. Baznīcas vide un atmosfēra, ko tā rada jau vien ir apbrīnas vērta. Šādas smagās mūzikas žanra grupas uzstāšanās šādā vidē ir attaisnojusies pilnībā, jo tās minimālisms skaņā un sektantiskam rituālam līdzīgā uzstāšanās mūku talāros veidoja mistisku un dīvainu koncertatmosfēru.
SUN O))) spēlēja drūmu un meditatīvu skaņu savirknējumu nepārtauktā skaņdarbā, kas kopumā visus ieveda tādā kā transā un meditācijā. Skaņdarbs veidoja savus kāpumus un kritumus dažādās zemo skaņu tonalitātēs, kas brīžiem monotoni atkārtojās, brīžiem veidoja savādus salikumus. Grupa spēlē izmantojot elektriskās ģitāras un skaņas pastiprinātājus (iespējams, ka vēl kaut ko, tikai to neizdevās saskatīt). Skaņdarbs tika atskaņots ļoti skaļi, tik skaļi, ka bez ausu aizbāžņiem neiztikt, kurus visiem par prieku pirms koncerta dalīja par brīvu. Kopumā šajā koncertā klausītāji tika ievesti kādā drūmā, metāliskā un mistiskā skaņu pasaulē, kam pievienojot vēl šova elementus ar dūmiem un gaismām, radīja iespaidu par elles priekškambari, kaut patiesībā viss notika baznīcā. Koncerts beidzās pēkšņi iestājoties klusumam, kas bija tik negaidīti, ka pārsteidza mani un šis pēkšņais klusums patiesībā bija vissāpīgākais no visām skaņām, kas bija dzirdamas… Man šis koncerts vairāk asociējās ar iekšējo meditāciju, kur drūmais spēj atklāt skaisto un cēlo. Sagaidīju tieši to, ko cerēju un jutos ļoti labi izejot no šī skaņu meža.
Amerikāņu kulta grupa SUN O))) tiek ierindota metālmūzikas žanrā, taču tās unikalitāte slēpjas tajā, ka šīs grupas mūzikai piemīt ļoti drūma, lēna un zema skaņa. Grupa atklāja savu Eiropas koncerttūri un atzīmēja savai desmitajai jubilejai veltītā albuma Monoliths & Dimensions iznākšanu, ar vienīgo koncertu Ziemeļeiropā.
SUN O))) mājas lapa: http://www.ideologic.org/index2.html
In fear every day, every evening 
He calls her aloud from above
Carefully watched for a reason
Painstaking devotion and love
Surrendered to self preservation
From others who care for themselves
A blindness that touches perfection
But hurts just like anything else
Isolation, Isolation, Isolation
Mother, I tried, please believe me
I’m doing the best that I can
I’m ashamed of the things I’ve been put through
I’m ashamed of the person I am
Isolation, Isolation, Isolation
But if you could just see the beauty
These things I could never describe
These pleasures a wayward distraction
This is my one broken prize
Isolation, Isolation, Isolation
(Joy Division)
Šodien pastaigājoties un geokešojot pa sev tik iemīļoto Ķīpsalu, kārtējo reizi gāju garām māju pudurītim, kur varētu būt ļoti jauka un skaista vieta, bet diemžēl nav. Tur ir vairākas mājas, ap kurām aug lieli koki un augļu dārzi, tur ir klusa un nomaļa vieta, bet tajā pašā laikā tas atrodas ne pārāk tālu no centra. Taču visapkārt ir liela miskaste, kas sākas jau šo māju sētās pie pusabrukušajiem šķūnīšiem. Tur ir samesti visāda veida atkritumi: sadzīves, lūžņi, būvgruži un krituši zari. Ir tik savādi noskatīties šos kontrastus, jo jau aptuveni 200 metrus tālāk sākas asfaltēts ceļš gar kanālmalu uz lielveikalu Olimpija un sakopta vide. Divas dažādas pasaules. Divas dažādas pasaules uztveres. Šo māju iedzīvotāji laikam nespēj vairs novērtēt savu brīnišķīgo (varbūt pat ekskluzīvo) iespēju dzīvot šādā vietā, kur ir miers kā laukos, kur varētu atpūsties piemājas dārzos un baudīt kanālmala ūdens tuvumu. Lai arī apkārt ir industriāli džungļi, tomēr tur ir iespēja izveidot skaistu dabas oāzi. Un tomēr, tomēr tur viss ir nolaists līdz pēdējam, neviens šīs jaukās iespējas laikam neredz. Domāju, ka šie cilvēki pasauli grib redzēt kā miskasti un savā ziņa to arī tā uztver, tieši tāpēc tā arī dzīvo. To pašu iemācās arī viņu bērni, kas turpat pavada savas bērnības dienas.
Ķīpsala ir plaša diapozona sociālo slāņu apdzīvota – no miljonāriem līdz trūcīgiem. To var redzēt arī pēc tā, kā ir 
sakārtotas sētas, dārzi, ielas un mājas. Taču lai kādi būtu materiālie apstākļi, nav nekāda attaisnojuma tam, ka var dzīvot gandrīz kā izgāztuvē. Sakopt savu apkārtni var ikviens fiziski vesels cilvēks, ja vien nav slinkums un pilnīga vienaldzība pret notiekošo sev apkārt, tas pat neprasa daudz finansiālus līdzekļus. Katrā ziņā paliek skumji par to, ka notiek tik spēcīga prātu degradēšanās, ka ir pilnīgi vienalga pašiem par sevi, savu dzīvi un dzīves kvalitāti…
Lai vai kā – Ķīpsalu ir vērts apskatīt ejot kājām vai izbraukājot ar velosipēdu, jo tur ir interesanta, kontrastiem bagāta vide.
Over one million people commit suicide every year, and that it is one of the leading causes of death among teenagers and adults under 35. There are an estimated 10 to 20 million non-fatal attempted suicides every year worldwide.
Cause of death: Suicide.
One Death
One Try
Are your sure ?
Do you really want to Die ?
One life One cry
Go away
Your nothing but a lie
One shot
And you’ll die
In the Head
In the center of the eyes
One Gun
One Try
My God.
Do you really want to die ? (vairāk…)
“Zinu, zinu, bet neteikšu, kur lieldienu zaķis guļ. Aiz upītes lejiņā, dziļā kārklu krūmiņā.” Šī ir tautas dziesmiņa, ko šogad iemācījos pirms Lieldienām, varētu pat teikt – nejaušības pēc. Neesmu līdz šim noticējusi Lieldienu zaķiem un arvien mazāk ticu svētkiem kā tādiem, jo gadiem ejot ir arvien grūtāk izjust svētkus kā kaut ko īpašu. Problēma ir bijusi tajā, ka gaidīju kaut ko neparastu. Arvien vairāk saprotu, ka svētki jau nenotiek tāpat vien – tos vajag radīt! Bet ja nav spēka un iedvesma, tad nevajag gaidīt un cerēt uz brīnumiem, ko pat nepapūlies sev sagādāt. Vienkārši jāiemācās pieņemt to, kā ir, kā ir. Bet ja nav iedvesma, tad nevajag no sevis gaidīt neko tādu, ko neesi gatavs sev dot. Tā nu šogad tik vien papūlējos kā aizbraukt ciemos uz laukiem. Un viss kaut kā norisēja ļoti labi. Paspēju padarīt lietas, ko man gribas, kā arī priecāties par to, ka citi ir spējuši sev sagādāt svētkus un tieši tas arī deva gandarījuma sajūtu. Beigu beigās pat redzēju īstu zaķi skrienam uz meža pusi :)
Taču mans lielākais ieguvums – redzēju kādu mazu katoļu baznīciņu kādā mazā Lietuvas ciemā, kur reiz biju bijusi agrā bērnībā. Es atceros tās zilganzaļās krāsas uz sienām, kas bija iekštelpās, bet vairāk arī neko. Kā jau pie Lieldienām, tā bija atvērta, tādēļ nevarēju palaist garām savu iespēju. Es iegāju tajā un man bija pārsteigums pat to, ka tā ir tik skaista. Maza, no ārpuses ne visai icila koka baznīciņa, bet iekšpusē saglabājušies visi skaistie kokgriezumi un skulptūras. Un zilganzaļā krāsa… arī tā tur bija kā atmiņās. Un tad es sapratu, ka agrāk man tas viss uzdzina bailes. Baznīca bija tik sveša, visas šīs ārišķības, nesaprotamie rituāli… mani tas vienmēr atstūma. Tā arī nekad neesmu jutusi saistību ar baznīcu dziļāk. Taču šoreiz es vairs nebaidījos, jo mani pārņēma miers… man bija iespēja pabūt tur, kad tajā maz cilvēku un tas bija jau pavisam citādāk. Tas bija kā mazs meditācijas mirklis un pateicība senčiem, kam ar šo vietu bijusi saistība. Šķiet, ka tā bija gan kā piedošana pagātnei, gan atbrīvošanās no bailēm un sāpēm. Tā ir mana bernības dziļā saikne, kas turēta sevī un tagad atbrīvojās siltā un patīkamā mierā. Vēl mani iepriecināja, ka mācītājs ejot ārā saveicinājās paspiežot roku un novēlot priecīgas Lielās dienas.
Sapratu, ka man ir nepieciešams svētkus izjust tieši tā, kā man gribas. Nebaidīties izdarīt lietas, ko vēlos, nevis sekot kaut kādam priekšstatam par to, kā būtu jābūt. Ir labi, ja spēj priecāties par mirkli, tas jau tad arī ir tas svētku un ikdienas brīnums.
Vakar biju uz Imanta Dakša koncertu tā dēvētajā sociālajā klubā/ bārā Space Dog. Tā kā sen nebija iznācis aiziet uz Imanta koncertu, tad nolēmu beidzot izmantot izdevību. Vakardiena bija tieši atbilstoša šādam pasākumam – pelēka, vēsa un nedaudz drūma, līdz ar to bija vēlme vakaru pavadīt omulīgā koncerta atmosfērā, ko parasti esmu piedzīvojusi Imanta koncertos. Pasākumam bija jāsākas deviņos, tad nu laicīgi arī aizgāju.
Tā kā līdz šim nebiju bijusi Space Dogā, kā arī nebija nekāda priekšstata par šo vietu, tikai tik, cik ieskatoties mājas lapā, tad bija šādi tādi pārsteigumi. Koncerts nekādos deviņos nesākās, bija jāgaida vēl divas stundas. Pa to laiku paspēju novērtēt kulba interjeru, apkalpošanu, cilvēkus, mūziku un atmosfēru. Klubs pats par sevi ir tāds diezgan garlaicīgs interjera ziņā – sienas ir sakrāsotas dažādās krāsās (dzeltens, oranžs, sarkans, zils, melns, pelēks u.c.), ir trīs zāles – viena ar bāra leti, otra koncerta un deju zāle, trešā smēķētāju. Visās zālēs ir galdiņi, citur arī ar dīvāniem un mīkstajiem krēsliem. Visumā pirmais iespaids – tāda ne visai omulīga vietiņa, kur īsti nav kur acis piesiet. Viss tāds nobružāts un paplucis, arī galdi ne visai tīri. Es apsēdos koncertzālē kurā diemžēl skatu sadala lielas kolonnas, tādēļ redzamība nav visiem galdiņiem laba, bet kaut kā atradu vietu, kur bija iespēja redzēt mākslinieku. Interjeru atsvaidzina tikai ilustrācijas uz galdiem un pie sienām par kosmiskā suņa tēmu. Savukārt mūzika bija par skaļu, lai sarunātos, bet kādu laiku laba. Kad atnāca dīdžejs, tā kļuva vēl skaļāka, kad sarunājoties jau bija bezmaz jāklaigā. Daudzi gaidīja tieši Imanta koncertu, bet iesildošā mūzika nebija atbilstoša klausītāju gaumei un koncerta noskaņai, jo pārsvarā dejojama – salsa un tādi jautri gabali, kas pie beigām jau sāka nogurdināt ar savu skaļumu. Neviens tā arī nodejoja, bet pie galdiņiem laiski un garlaikoti gaidīja koncertu. Manuprāt, dīdžejs nebija notrāpījis uz īsto klausītāju noskaņojumu. Apkalpošana ļoti draudzīga, tas man patika. Izvēlējos lieldienu tēju – tā bija garšīga.
Koncerts bija lielisks. Imants bija (vairāk…)
Īstenībā šis ir tikai teātris.
Mums nav dzīve.
Mēs visu laiku spēlējam un tēlojam.
Tev ar to ir jāsamierinās.
Ne katrai lugai ir laimīgas beigas.
Mūsējām būs!
Paļaujies un neatsakies no lomas!
Tā Tev piestāv.
(Z. G.)
