Savā dzīvē esmu nonākusi līdz daudz un dažādiem sarežģījumiem sevī, līdz ar to sev apkārt, bet šķiet, ka lielākoties tas viss ir nācis no bērnības notikumiem, kuri mani bieži ir garīgi traumējuši. Jau bērnībā sapratu, ka tāda nevar būt dzīve pa īstam, ka dzīve vēl nekad pa īstam nav sākusies, jo viss ir tik neticami sāpinoši. Taču, lai cik grūti man bija, es daudzreiz meklēju sevī iekšēji garīgo spēku, lai tiktu pāri saviem pārdzīvojumiem un trauksmēm. Ļoti bieži man šķita, ka manis nemaz arī pa īstam nemaz nav… bieži sevi izslēdzu no šīs pasaules, paslēpjoties citur. Vēlme aizbēgt mani vajā jau sen.
Meklējot veidu, kā sevi pasargāt, es sāku lasīt grāmatas. Pārsvarā nopietnākas, nekā pienāktos savā vecumā. Es arī agri sāku rakstīt dzeju, kas apkārtējiem šķita nepieņemami smaga priekš vēl bērna. Sākumā pēc vārdiem bija jāmeklē un jāskatās paraugi dzejā, vēlāk tas nāca ārā nedomājot. Paņēmu rokā pildspalvu un papīru, sāku rakstīt nedomājot par vārdiem, bet par sajūtu un tēlu – līdz beigās vārdi virknējās paši. Pēc tam lasīju un brīnījos, kas sanācis.Tomēr nekad nebiju apmierināta ar to līdz galam, jo nekad nelīdzinājos tiem dzejniekiem, kas man patika un nespēju pateikt tādiem vārdiem, kā viņi. Līdz ar gadiem prasības pret sevi auga un tādēļ arī arvien grūtāk bija ļaut notikt šim mazajam brīnumam kā dzejas tapšana. (vairāk…)
tikko ir pagājis kaut kas būtisks un skaists. Mirklis ir izplēnējis. Ceļos, lai turpinātu gaitas, taču tad es pamanu, ka uz mani lūkojas, no niedrājiem man nemanīti iznācis, šīs vietas patiesais iemītnieks bebrs. Es noticu, patiesi noticu, ka tukšums nav galīgs. Aiz tā visa vienmēr ir kaut kas vēl. Un mūsos vienmēr ir kaut kas vēl, pat ja nav spēka to parādīt vai izteikt. Aizejošie cilvēki, sāpīgi līdz mielēm, pārgurušie un raudošie uz iekšpusi! Ir tumsas un pīlādžu laiks…
šogad Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta administrācija, ANO Attīstības programmas birojs Latvijā un Platforma Music ir izveidojuši kopprojektu ķērpju un meža pasaules iepazīšanai “Dabas koncertzāle – Graphis scripta”. Četru gadu laikā šī bija 8. reize, kad zinātnieki un mūziķi informēja apmeklētājus par dabu un tās noslēpumiem ikvienam interesentam, jo šie pasākumi ir bezmaksas un domāti visai ģimenei. Pasākums bija sadalīts 3 daļās un ietvēra sevī informatīvo daļu, kurā varēja iepazīties ar ķērpju sugām, apskatīt tās zem mikroskopa, iegūt dažnedažādu informāciju par ķērpju pielietojumu medicīnā, kosmētikā un ēdienos. Darbojās dažādās informatīvas, izglītojošas un informatīvas teltis, kurās varēja iegūt atbildes uz jautājumiem gan par ķērpjiem, gan arī par meža putniem un citām dabas norisēm. Šī pasākuma daļa bija interesanta, bet problēmas sagādāja lietus un cilvēku drūzmas pie visām teltīm, līdz ar to nevarēja paspēt visu apskatīt un piedalīties, taču tas, ko redzēju bija ļoti intresants. Vēlāk visi pulcējās ap estrādi un iekārtoja sēdvietas ar sūnām un ķērpjiem apaugušajos pakalnos. Otrajā pasākuma daļā 
Šodien pastaigājoties un 
sakārtotas sētas, dārzi, ielas un mājas. Taču lai kādi būtu materiālie apstākļi, nav nekāda attaisnojuma tam, ka var dzīvot gandrīz kā izgāztuvē. Sakopt savu apkārtni var ikviens fiziski vesels cilvēks, ja vien nav slinkums un pilnīga vienaldzība pret notiekošo sev apkārt, tas pat neprasa daudz finansiālus līdzekļus. Katrā ziņā paliek skumji par to, ka notiek tik spēcīga prātu degradēšanās, ka ir pilnīgi vienalga pašiem par sevi, savu dzīvi un dzīves kvalitāti…
“Zinu, zinu, bet neteikšu, kur lieldienu zaķis guļ. Aiz upītes lejiņā, dziļā kārklu krūmiņā.” Šī ir tautas dziesmiņa, ko šogad iemācījos pirms Lieldienām, varētu pat teikt – nejaušības pēc. Neesmu līdz šim noticējusi Lieldienu zaķiem un arvien mazāk ticu svētkiem kā tādiem, jo gadiem ejot ir arvien grūtāk izjust svētkus kā kaut ko īpašu. Problēma ir bijusi tajā, ka gaidīju kaut ko neparastu. Arvien vairāk saprotu, ka svētki jau nenotiek tāpat vien – tos vajag radīt! Bet ja nav spēka un iedvesma, tad nevajag gaidīt un cerēt uz brīnumiem, ko pat nepapūlies sev sagādāt. Vienkārši jāiemācās pieņemt to, kā ir, kā ir. Bet ja nav iedvesma, tad nevajag no sevis gaidīt neko tādu, ko neesi gatavs sev dot. Tā nu šogad tik vien papūlējos kā aizbraukt ciemos uz laukiem. Un viss kaut kā norisēja ļoti labi. Paspēju padarīt lietas, ko man gribas, kā arī priecāties par to, ka citi ir spējuši sev sagādāt svētkus un tieši tas arī deva gandarījuma sajūtu. Beigu beigās pat redzēju īstu zaķi skrienam uz meža pusi :)
