Es rakstu dzeju, bet tā ir nekurienes ēna.
Bezgalības atspulgs ūdenī un
smaids, kad piedzimst bērns, ir jaukāks.
Mēs nedzirdam lapu dunu, kad tās krīt
Un salstam pie mīnus četrdesmit.
Mēs nejūtam sātu mīlot
un to, ka kāds grib dzīvot – pie velna!!!
Mana dzeja kā ēna, bet kas esi Tu?
Un kāda ir Tava dzeja?

(28.01.2004)

Aizejošs vilciens un aizejošie cilvēki uz visām debess pusēm. Aizejoša sirds pilna smaguma. Pāri sliedēm. Sāpīgs kamols, kas kāpj uz augšu, līdz  smagajiem un tumšajiem mākoņiem.

Bet tur stāv koks upmalā, ko tu esi iemīļojusi – sens un gudrs kā rūķis. Taču, skat, kas noticis ar koku? Pelēks par pelēku un ar nolauztu zaru, pavisam noguris. Viņam arī šodien nav ko teikt.

Debesis raud arvien stiprāk. Palieku pati ar sevi. Pasaule visapkārt pieņem apveidu, kurā nav nekā konkrēta, bet saasinās sajūtas un maņas.

Līst lietus, debesis veļas uz leju un sprūst man kaklā, asaru tērces pēkšņi tek pret straumi un apsīkst pavisam. Kaut kur pēkšķ kāda pīle, čab niedres, līņā un tālumā baznīcas zvans skandina savu vakara dziesmu… viss cits pazuda. Pasaule ap mani šajā brīdī bija kļuvusi Pirmatnēja.

Tikai viena stipra un izteiksmīga sajūta – pirmatnība.

Taču tad pamazām viss atgūst savu ikdienišķo formu un skaņas, pilsētas trokšņi apklusina visu, kas atradās viņpus manām un varbūt pat visu šo cilvēku sāpēm.

Pa galvu atkal sāk griezties domu karuselis un tad es pēkšņi saprotu, ka elpot kļuvis vieglāk. Taču ir tāda sajūta, ka tikko ir pagājis kaut kas būtisks un skaists. Mirklis ir izplēnējis. Ceļos, lai turpinātu gaitas, taču tad es pamanu, ka uz mani lūkojas, no niedrājiem man nemanīti iznācis, šīs vietas patiesais iemītnieks bebrs. Es noticu, patiesi noticu, ka tukšums nav galīgs. Aiz tā visa vienmēr ir kaut kas vēl. Un mūsos vienmēr ir kaut kas vēl, pat ja nav spēka to parādīt vai izteikt. Aizejošie cilvēki, sāpīgi līdz mielēm, pārgurušie un raudošie uz iekšpusi! Ir tumsas un pīlādžu laiks…

Mūsu mākslīgās paradīzes vienmēr sabrūk!

Šis pasākums par spīti lietum un drēgnumam bija apmeklēts un cilvēki ar lielu interesi vēroja, ieklausījās, uzdeva jautājumus, izglītojās un izklaidējās. Vēlāk lietus mitējās un laiks noskaidrojās, kas visus ļoti iepriecināja. Koncerts tika sagaidīts jau vairāk vai mazāk sausumā. Noslēdzošā daļa ieveda klausītājus brīnišķīgā meža un dabas skaņu pasaulē, kurā tika apvienotas ambientās skaņas ar intresantiem  vizuāliem video tēliem uz planodošām auduma strēlēm, kas kopumā deva noskaņu par kaut ko brīnumpilnu un mistisku, kas dzirdēts pasakās un redzēts fantāziju filmās. Sēdošo cilvēku pulki  ap skatuvi, kas bija novietota  ieplakā un daļēji atgādināja amfiteātri un uzbūra ainas no Tolkīna stāstiem par elfu dzīrēm mežos… Pasakas!

SUN O))) spēlēja drūmu un meditatīvu skaņu  savirknējumu nepārtauktā skaņdarbā, kas kopumā visus ieveda tādā kā transā un meditācijā. Skaņdarbs veidoja savus kāpumus un kritumus dažādās zemo skaņu tonalitātēs, kas brīžiem monotoni atkārtojās, brīžiem veidoja savādus salikumus.  Grupa spēlē izmantojot elektriskās ģitāras un skaņas pastiprinātājus (iespējams, ka vēl kaut ko, tikai to neizdevās saskatīt). Skaņdarbs tika atskaņots ļoti skaļi, tik skaļi, ka bez ausu aizbāžņiem neiztikt, kurus visiem par prieku pirms koncerta dalīja par brīvu. Kopumā šajā koncertā klausītāji tika ievesti kādā drūmā, metāliskā un mistiskā skaņu pasaulē, kam pievienojot vēl šova elementus ar dūmiem un gaismām, radīja iespaidu par elles priekškambari, kaut patiesībā viss notika baznīcā. Koncerts beidzās pēkšņi iestājoties klusumam, kas bija tik negaidīti, ka pārsteidza mani un šis pēkšņais klusums  patiesībā bija vissāpīgākais no visām skaņām, kas bija dzirdamas… Man šis koncerts vairāk asociējās ar iekšējo meditāciju, kur drūmais spēj atklāt skaisto un cēlo. Sagaidīju tieši to, ko cerēju un jutos ļoti labi izejot no šī skaņu meža.

Amerikāņu kulta grupa SUN O)))  tiek ierindota metālmūzikas žanrā, taču tās unikalitāte slēpjas tajā, ka šīs grupas mūzikai piemīt ļoti drūma, lēna un zema skaņa. Grupa atklāja savu Eiropas koncerttūri un atzīmēja savai desmitajai jubilejai veltītā albuma Monoliths & Dimensions iznākšanu, ar vienīgo koncertu Ziemeļeiropā.

SUN O))) mājas lapa: http://www.ideologic.org/index2.html

Surrendered to self preservation
From others who care for themselves
A blindness that touches perfection
But hurts just like anything else

Isolation, Isolation, Isolation

Mother, I tried, please believe me
I’m doing the best that I can
I’m ashamed of the things I’ve been put through
I’m ashamed of the person I am

Isolation, Isolation, Isolation

But if you could just see the beauty
These things I could never describe
These pleasures a wayward distraction
This is my one broken prize

Isolation, Isolation, Isolation

(Joy Division)

Ķīpsala ir plaša diapozona sociālo slāņu apdzīvota – no miljonāriem līdz trūcīgiem. To var redzēt arī pēc tā, kā ir sakārtotas sētas, dārzi, ielas un mājas.  Taču lai kādi būtu  materiālie apstākļi, nav nekāda attaisnojuma tam, ka var  dzīvot gandrīz kā izgāztuvē. Sakopt savu apkārtni var ikviens fiziski vesels cilvēks, ja vien nav slinkums un pilnīga vienaldzība pret notiekošo sev apkārt, tas pat neprasa daudz finansiālus līdzekļus. Katrā ziņā paliek skumji par to, ka notiek tik spēcīga prātu degradēšanās, ka ir pilnīgi vienalga pašiem par sevi, savu dzīvi un dzīves kvalitāti…

Lai vai kā – Ķīpsalu ir vērts apskatīt ejot kājām vai izbraukājot ar velosipēdu, jo tur ir interesanta, kontrastiem bagāta vide.

Cause of death: Suicide.

One Death
One Try
Are your sure ?
Do you really want to Die ?
One life One cry
Go away
Your nothing but a lie
One shot
And you’ll die
In the Head
In the center of the eyes
One Gun
One Try
My God.
Do you really want to die ?

Do you really want to die ?
One death
One Try
Are your sure ?
Do you really want to Die ?
One step
One try
On the edge
Do you really want to try ?
One tempt
One cry
I cant cope
i no longer want this life
One rope
One try
My god.
Do you really want to die ?

Do you really want to die
Do you ?

(Suicide Commando)

Ir, kas saka pārliecinošu Jā… un ir, kam vēl jāpaliek šeit ar savu Nē. Lai vai kā – nepalieciet mūžīgā neziņā. Kaut reizi sakiet dzīvei Jā, kaut reizi mūžā nosviniet savu dzīvi!!!

Taču mans lielākais ieguvums – redzēju kādu mazu katoļu baznīciņu kādā mazā Lietuvas ciemā, kur reiz biju bijusi agrā bērnībā. Es atceros tās zilganzaļās krāsas uz sienām, kas bija iekštelpās, bet vairāk arī neko. Kā jau pie Lieldienām, tā bija atvērta, tādēļ nevarēju palaist garām savu iespēju. Es iegāju tajā un man bija pārsteigums pat to, ka tā ir tik skaista. Maza, no ārpuses ne visai icila koka baznīciņa, bet iekšpusē saglabājušies visi skaistie kokgriezumi un skulptūras. Un zilganzaļā krāsa… arī tā tur bija kā atmiņās. Un tad es sapratu, ka agrāk man tas viss uzdzina bailes. Baznīca bija tik sveša, visas šīs ārišķības, nesaprotamie rituāli… mani tas vienmēr atstūma. Tā arī nekad neesmu jutusi saistību ar baznīcu dziļāk. Taču šoreiz es vairs nebaidījos, jo mani pārņēma miers… man bija iespēja pabūt tur, kad tajā maz cilvēku un tas bija jau pavisam citādāk. Tas bija kā mazs meditācijas mirklis un pateicība senčiem, kam ar šo vietu bijusi saistība. Šķiet, ka tā bija gan kā piedošana pagātnei, gan atbrīvošanās no bailēm un sāpēm. Tā ir mana bernības dziļā saikne, kas turēta sevī un tagad atbrīvojās siltā un patīkamā mierā. Vēl mani iepriecināja, ka mācītājs ejot ārā saveicinājās paspiežot roku un novēlot priecīgas Lielās dienas.

Sapratu, ka man ir nepieciešams svētkus izjust tieši tā, kā man gribas. Nebaidīties izdarīt lietas, ko vēlos, nevis sekot kaut kādam priekšstatam par to, kā būtu jābūt. Ir labi, ja spēj priecāties par mirkli, tas jau tad arī ir tas svētku un ikdienas brīnums.

Tā kā līdz šim nebiju bijusi Space Dogā, kā arī nebija nekāda priekšstata par šo vietu, tikai tik, cik ieskatoties mājas lapā, tad bija šādi tādi pārsteigumi. Koncerts nekādos deviņos nesākās, bija jāgaida vēl divas stundas. Pa to laiku paspēju novērtēt kulba interjeru, apkalpošanu, cilvēkus, mūziku un atmosfēru. Klubs pats par sevi ir tāds diezgan garlaicīgs interjera ziņā – sienas ir sakrāsotas dažādās krāsās (dzeltens, oranžs, sarkans, zils, melns, pelēks u.c.), ir trīs zāles – viena ar bāra leti, otra koncerta un deju zāle, trešā smēķētāju. Visās zālēs ir galdiņi, citur arī ar dīvāniem un mīkstajiem krēsliem. Visumā pirmais iespaids – tāda ne visai omulīga vietiņa, kur īsti nav kur acis piesiet. Viss tāds nobružāts un paplucis, arī galdi ne visai tīri. Es apsēdos koncertzālē kurā diemžēl skatu sadala lielas kolonnas, tādēļ redzamība nav visiem galdiņiem laba, bet kaut kā atradu vietu, kur bija iespēja redzēt mākslinieku. Interjeru atsvaidzina tikai ilustrācijas uz galdiem un pie sienām par kosmiskā suņa tēmu. Savukārt mūzika bija par skaļu, lai sarunātos, bet kādu laiku  laba.  Kad atnāca dīdžejs, tā kļuva vēl skaļāka, kad sarunājoties jau bija bezmaz jāklaigā. Daudzi gaidīja tieši Imanta  koncertu, bet iesildošā mūzika nebija atbilstoša klausītāju gaumei un koncerta noskaņai, jo pārsvarā dejojama – salsa un tādi jautri gabali, kas pie beigām jau sāka nogurdināt ar savu skaļumu. Neviens tā arī nodejoja, bet pie galdiņiem laiski un garlaikoti  gaidīja koncertu. Manuprāt, dīdžejs nebija notrāpījis uz īsto klausītāju noskaņojumu. Apkalpošana ļoti draudzīga, tas man patika. Izvēlējos lieldienu  tēju – tā bija garšīga.

Koncerts bija lielisks. Imants bija savienojis ļoti skarbas dziesmas ar maigām melodijām, kas visu laiku harmonēja un papildināja cita citu. Daudz dziesmu par bērniem, kas izaug lieli un meklē savu sūtību šai pasaulē. Vai tas būs templis vai atomkarš? Vai tā būs brūkleņoga vai atomelektrostacija? Dziesmas, kas liek daudz domāt un līdzpārdzīvot. Imanta dziesmās vienmēr ir kaut kas maģisks, mistisks, arhaisks un magnetizējošs. Vērot viņu dzīvē ir vēl iespaidīgāk, jo viņš dziedot atrodas tur, par ko dzied. Vērto to ir kā ieiet citā pasaulē, citā sfērā.

Secinājums pēc koncerta ir viens -  šī nav īsti piemērotākā vieta šāda tipa koncertiem. Daudzi to uztvēra tikai kā fona mūziku, jo koncertzālē atļāvās skaļi sarunāties. Koncertzāle ir arī savienota ar smēķētāju zāli, līdz ar to ir nepārtraukta kustība šurpu turpu. Tas tiešām ik pa brīdim kļuva traucējoši.

Šeit var nākt iedzert alu jautrā kompānijā, jo publika ir raiba un pozitīva.  Šeit var nākt izdejoties un papļāpāt ar paziņām, uzspēlēt galda hokeju. Šeit var atnākt iekost ko ēdamu pat vēlu vakarā, jo darbojas arī virtuve. Iespējams, šeit var atnākt arī uz kādu koncertu, bet ne gluži šāda tipa, kurš prasa iedziļināšanos un meditāciju līdz ar dziesminieku. Sapratu, ka šī nebūs mana iemīļotākā vieta, jo vēlos ko pavisam citu. Taču ja jūs vēlaties nepiespiestu atmosfēru, kur pavadīt kādu vakaru ar draugiem, tad var iegriezties un novērtēt šo vietu. Koncerti un ballītes tur notiek regulāri.

Vairāk par Imantu http://www.imantsdaksis.lv/

Paļaujies un neatsakies no lomas!
Tā Tev piestāv.

(Z. G.)