Meklējot veidu, kā sevi pasargāt, es sāku lasīt grāmatas. Pārsvarā nopietnākas, nekā pienāktos savā vecumā. Es arī agri sāku rakstīt dzeju, kas apkārtējiem šķita nepieņemami smaga priekš vēl bērna. Sākumā pēc vārdiem bija jāmeklē un jāskatās paraugi dzejā, vēlāk tas nāca ārā nedomājot. Paņēmu rokā pildspalvu un papīru, sāku rakstīt nedomājot par vārdiem, bet par sajūtu un tēlu – līdz beigās vārdi virknējās paši. Pēc tam lasīju un brīnījos, kas sanācis.Tomēr nekad nebiju apmierināta ar to līdz galam, jo nekad nelīdzinājos tiem dzejniekiem, kas man patika un nespēju pateikt tādiem vārdiem, kā viņi. Līdz ar gadiem prasības pret sevi auga un tādēļ arī arvien grūtāk bija ļaut notikt šim mazajam brīnumam kā dzejas tapšana.

Vēl man palīdzēja daba un dzīvnieki. Esot mežā, pie jūras vai kopā ar saviem mīluļiem, es jutos daudz labāk kā ar cilvēkiem. Dabā nebija nekā nepatiesa.Vēl jo mazāk dzīvniekos. Šķiet, ka nekad neesmu bijusi tik absolūti pieņemta kā savu suņu un kaķu acīs.

Gadiem ejot un depresijai pieaugot manī, es sapratu arvien vairāk, ka ir vajadzīgs kas nopietnāks, kas var palīdzēt sadziedēt dvēseles sāpes un attīrīt garu. Varbūt pat ķermeni. Tā nu es nonācu līdz psihoterapijai, kas man palīdzēja vairāk nekā es tai spēju noticēt atrast daudzu problēmu sakni un skaidrojumu. Tas bija smags process un darbs ar sevi vairāku gadu garumā. Taču pienāk brīdis, kad saproti, ka vari jau doties nākošajā līmenī. Un te nu nāk meklējumi. Dvēsele lūdz piepildījumu.

Es tiecos pēc filozofiskā izskaidrojuma dzīvei un cilvēka nozīmei šeit uz zemes. Cenšos saprast, kāpēc es šeit esmu, kāda ir mana misija, ko man no sevis gūt un kas manī ir. Kļūdu, mācīšanās un piedzīvojumu ceļš. Brīžiem šķiet, ka esmu tik pārbagāta, ka tālāk jau vairs nav kur tiekties, līdz saprotu, ka viss ir tieši pretēji. Bieži maldījos, bieži kļūdījos vai sāpināju, bet vienmēr sapratu, ka jāturpina meklēt, kamēr izdodas.

Soli pa solim viss aizvest pie tā, kas tev ir pietrūcis un tad to gūsti, bet tas nekad vēl nav viss. Lai cik ilgi gadi būtu pagājuši šai meklējumu ceļā, tikai tagad šķiet, ka varbūt esmu nonākusi līdz punktam, kur jāsāk. Līdz šim bija tāda sagatavošanās tam.Visādi eksperimenti ar sevi.

Reizēm esmu satikusi cilvēkus, kam vēlētos līdzināties, bet visas iekšējās problēmas lika noprast, ka tas ir kas ļoti īpašs. Cilvēki bez naida, ar iekšējo starojumu un mīlestību pret visu cilvēci. Cilvēki, kas tic. Cilvēki, kas zin. Cilvēki, kuri nebaidās dot savas iekšējās bagātības citiem.

Prakses un veidi, kā iegūt to, ir tik daudz un dažādas. Dažādas reliģijas un filozofiskās skolas, kas skaidro lielos dzīves jautājumu. Katram jāmeklē savu veidu, kas palīdz vislabāk.

Pēdējos gados lasu Ošo filozofiju un jāteic, ka pamazām atveras acis. Domāju, ka katram ir savs veids kā iegūt sapratni, bet caur Ošo es spēju iegūt savējo. Viņš neko jaunu nepasaka, bet pasaka man tā, ka es to spēju uztvert un saprast.

Taču visu laiku nespēju vienu – tā ir meditācija. Mēģinājumi lielākoties nebija devuši lielu efektu, drīzāk pat nogurdinājuši. Šķita, ka es to nekad nevarētu sasniegt. Pēdējās dienās pat mēģinājumi mani negatīvi satrauca.

Šovakar Dzejas Dienas 2011 ietvaros biju uz Dzejas Meditāciju Krišjāņa Barona muzejā. Man šķita, ka ir noticis sapnis, es vienmēr esmu gribējusi nonākt šādā sabiedrībā un šādā noskaņā. Beidzot bija sajūta, ka šie cilvēki ļoti labi saprot un apzinās, ko dara. Un tādam cilvēkam, kā man, kas meklē, beidzot bija iespēja sajust, ko nozīmē meditācija.

Viss noritēja ļoti mierīgi un pakāpeniski – sākotnēji cilvēki uzrunāja klātesošos, pēc tam deklamēja dažādu autoru dzeju, kas visi bija par vienotu tēmu – cilvēka saskarsmi ar augstāko, dievišķo, esošo. Caur savu iekšējo pasauli. Laiku pa laikam dziedot dziesmas no angļu, indiešu un latviešu repertuāra.Te nu man beidzot viss salikās prātā kopā ar to, ko raksta Ošo un bija iespēja arī praksē, kopā ar citiem cilvēkiem, atbrīvot sevi mieram un laimei.

Noslēgumā tikām aicināti atbrīvot sevi un ieraudzīt sevī iekšējo gaismu, kas it kā kā saules lēkts aust mūsos. Man bija šaubas, vai man izdosies, tomēr notika klikšķis un es sevī ieraudzīju iekšējo gaismu, kas silda un piepilda mani. Tas nebija stipri un ilgi, bet pēc šiem daudziem gadiem – ļoti saviļņojoši un pacilājoši. Jo patiesi, pēkšņi sajutu sevī tik daudz laimes un prieku, tik lielu mieru un piepildījumu, ka visi šķita skaisti un labi, visa pasaule kā vislabākā vieta, kur būt. Gribējās lai visi to uzzina, ka tik labi ir iespējams justies tikai tāpēc vien, ka manī izrādās ir tāds skaistums. Šāds skaistums pat esot absolūts un to var just ikviens. Tikai jārod sevī vēlme pēc tā tiekties.

Patiesi, kā teica Ošo, ka pazūd jautājumi, pazūd šaubas, pazūd pagātne un nākotne. Ir tikai mirklis un sevis apjausma tagadnē. Tu pilnībā esi atvērts visumam šeit un tagad. Un tad ir tā, ka tu visu mīli bez nosacījumiem. Tai skaitā pats sevi.

Daudzus gadus emu mocījusies un vajājusi pati sevi, bet šķiet, lai cik laimīgi ir bijuši mani skaistie dzīves mirkļi, šovakar es sajutu to, pēc kā es visu laiku tiecos – savu iekšējo skaistumu un saplūšanu ar visumu. Un šeit nav vajadzīgi nosacījumi – tāpēc, ka skaists, gudrs vai veiksmīgs… nekas no tā visa nav vajadzīgs. Vispār šķita, ka nekas vairs nav vajadzīgs, ka iekšējais miers un skaistums jau ir absolūts.

Tomēr saprotu, ka man bija palīdzība šai procesā no malas. Tāpēc turpināšu lasīt un mācīties meditēt. Noskaidroju, kur var to mācīties bez maksas un kad, tagad tikai jāsagaida. Līdz tam jāmācās iemīlēt un pieņemt cilvēci un cilvēkus kā tādus, jo tas esot svarīgi, pirms iemācies meditācijā iemīlēt sevi un savienoties ar visumu. Ja to neiemācās, tad cilvēks šo spēju var izmanot tikai sev, bet nespēj dot neko citiem. Es šai laimes brīdī vēlējos to dot arī citiem, tāpēc ceru, ka esmu uz apskaidrības un līdzcietības ceļa, kas esot pats galvenais cilvēka dzīvē.

“Pasaules dārzam nav ierobežojumu, izņemot tos, kas ir tavā prātā. Tā klātbūtne ir vēl skaistāka par zvaigznēm, ar lielāku skaidrību nekā tavas sirds nospodrinātajam spogulim.” (Rūmī)

Lai jums visiem arī izdodas!

]]> http://www.dreamspace.lv/2011/09/13/dzejas-meditacija/feed/ 0 http://www.dreamspace.lv/2010/10/19/tunnels/ http://www.dreamspace.lv/2010/10/19/tunnels/#comments Tue, 19 Oct 2010 14:40:24 +0000 Elfija http://www.dreamspace.lv/?p=406

...there is always a light in the ends of the tunnels....

Es rakstu dzeju, bet tā ir nekurienes ēna.
Bezgalības atspulgs ūdenī un
smaids, kad piedzimst bērns, ir jaukāks.
Mēs nedzirdam lapu dunu, kad tās krīt
Un salstam pie mīnus četrdesmit.
Mēs nejūtam sātu mīlot
un to, ka kāds grib dzīvot – pie velna!!!
Mana dzeja kā ēna, bet kas esi Tu?
Un kāda ir Tava dzeja?

(28.01.2004)

Aizejošs vilciens un aizejošie cilvēki uz visām debess pusēm. Aizejoša sirds pilna smaguma. Pāri sliedēm. Sāpīgs kamols, kas kāpj uz augšu, līdz  smagajiem un tumšajiem mākoņiem.

Bet tur stāv koks upmalā, ko tu esi iemīļojusi – sens un gudrs kā rūķis. Taču, skat, kas noticis ar koku? Pelēks par pelēku un ar nolauztu zaru, pavisam noguris. Viņam arī šodien nav ko teikt.

Debesis raud arvien stiprāk. Palieku pati ar sevi. Pasaule visapkārt pieņem apveidu, kurā nav nekā konkrēta, bet saasinās sajūtas un maņas.

Līst lietus, debesis veļas uz leju un sprūst man kaklā, asaru tērces pēkšņi tek pret straumi un apsīkst pavisam. Kaut kur pēkšķ kāda pīle, čab niedres, līņā un tālumā baznīcas zvans skandina savu vakara dziesmu… viss cits pazuda. Pasaule ap mani šajā brīdī bija kļuvusi Pirmatnēja.

Tikai viena stipra un izteiksmīga sajūta – pirmatnība.

Taču tad pamazām viss atgūst savu ikdienišķo formu un skaņas, pilsētas trokšņi apklusina visu, kas atradās viņpus manām un varbūt pat visu šo cilvēku sāpēm.

Pa galvu atkal sāk griezties domu karuselis un tad es pēkšņi saprotu, ka elpot kļuvis vieglāk. Taču ir tāda sajūta, ka tikko ir pagājis kaut kas būtisks un skaists. Mirklis ir izplēnējis. Ceļos, lai turpinātu gaitas, taču tad es pamanu, ka uz mani lūkojas, no niedrājiem man nemanīti iznācis, šīs vietas patiesais iemītnieks bebrs. Es noticu, patiesi noticu, ka tukšums nav galīgs. Aiz tā visa vienmēr ir kaut kas vēl. Un mūsos vienmēr ir kaut kas vēl, pat ja nav spēka to parādīt vai izteikt. Aizejošie cilvēki, sāpīgi līdz mielēm, pārgurušie un raudošie uz iekšpusi! Ir tumsas un pīlādžu laiks…

Mūsu mākslīgās paradīzes vienmēr sabrūk!

Šis pasākums par spīti lietum un drēgnumam bija apmeklēts un cilvēki ar lielu interesi vēroja, ieklausījās, uzdeva jautājumus, izglītojās un izklaidējās. Vēlāk lietus mitējās un laiks noskaidrojās, kas visus ļoti iepriecināja. Koncerts tika sagaidīts jau vairāk vai mazāk sausumā. Noslēdzošā daļa ieveda klausītājus brīnišķīgā meža un dabas skaņu pasaulē, kurā tika apvienotas ambientās skaņas ar intresantiem  vizuāliem video tēliem uz planodošām auduma strēlēm, kas kopumā deva noskaņu par kaut ko brīnumpilnu un mistisku, kas dzirdēts pasakās un redzēts fantāziju filmās. Sēdošo cilvēku pulki  ap skatuvi, kas bija novietota  ieplakā un daļēji atgādināja amfiteātri un uzbūra ainas no Tolkīna stāstiem par elfu dzīrēm mežos… Pasakas!

SUN O))) spēlēja drūmu un meditatīvu skaņu  savirknējumu nepārtauktā skaņdarbā, kas kopumā visus ieveda tādā kā transā un meditācijā. Skaņdarbs veidoja savus kāpumus un kritumus dažādās zemo skaņu tonalitātēs, kas brīžiem monotoni atkārtojās, brīžiem veidoja savādus salikumus.  Grupa spēlē izmantojot elektriskās ģitāras un skaņas pastiprinātājus (iespējams, ka vēl kaut ko, tikai to neizdevās saskatīt). Skaņdarbs tika atskaņots ļoti skaļi, tik skaļi, ka bez ausu aizbāžņiem neiztikt, kurus visiem par prieku pirms koncerta dalīja par brīvu. Kopumā šajā koncertā klausītāji tika ievesti kādā drūmā, metāliskā un mistiskā skaņu pasaulē, kam pievienojot vēl šova elementus ar dūmiem un gaismām, radīja iespaidu par elles priekškambari, kaut patiesībā viss notika baznīcā. Koncerts beidzās pēkšņi iestājoties klusumam, kas bija tik negaidīti, ka pārsteidza mani un šis pēkšņais klusums  patiesībā bija vissāpīgākais no visām skaņām, kas bija dzirdamas… Man šis koncerts vairāk asociējās ar iekšējo meditāciju, kur drūmais spēj atklāt skaisto un cēlo. Sagaidīju tieši to, ko cerēju un jutos ļoti labi izejot no šī skaņu meža.

Amerikāņu kulta grupa SUN O)))  tiek ierindota metālmūzikas žanrā, taču tās unikalitāte slēpjas tajā, ka šīs grupas mūzikai piemīt ļoti drūma, lēna un zema skaņa. Grupa atklāja savu Eiropas koncerttūri un atzīmēja savai desmitajai jubilejai veltītā albuma Monoliths & Dimensions iznākšanu, ar vienīgo koncertu Ziemeļeiropā.

SUN O))) mājas lapa: http://www.ideologic.org/index2.html

Surrendered to self preservation
From others who care for themselves
A blindness that touches perfection
But hurts just like anything else

Isolation, Isolation, Isolation

Mother, I tried, please believe me
I’m doing the best that I can
I’m ashamed of the things I’ve been put through
I’m ashamed of the person I am

Isolation, Isolation, Isolation

But if you could just see the beauty
These things I could never describe
These pleasures a wayward distraction
This is my one broken prize

Isolation, Isolation, Isolation

(Joy Division)

Ķīpsala ir plaša diapozona sociālo slāņu apdzīvota – no miljonāriem līdz trūcīgiem. To var redzēt arī pēc tā, kā ir sakārtotas sētas, dārzi, ielas un mājas.  Taču lai kādi būtu  materiālie apstākļi, nav nekāda attaisnojuma tam, ka var  dzīvot gandrīz kā izgāztuvē. Sakopt savu apkārtni var ikviens fiziski vesels cilvēks, ja vien nav slinkums un pilnīga vienaldzība pret notiekošo sev apkārt, tas pat neprasa daudz finansiālus līdzekļus. Katrā ziņā paliek skumji par to, ka notiek tik spēcīga prātu degradēšanās, ka ir pilnīgi vienalga pašiem par sevi, savu dzīvi un dzīves kvalitāti…

Lai vai kā – Ķīpsalu ir vērts apskatīt ejot kājām vai izbraukājot ar velosipēdu, jo tur ir interesanta, kontrastiem bagāta vide.

Cause of death: Suicide.

One Death
One Try
Are your sure ?
Do you really want to Die ?
One life One cry
Go away
Your nothing but a lie
One shot
And you’ll die
In the Head
In the center of the eyes
One Gun
One Try
My God.
Do you really want to die ?

Do you really want to die ?
One death
One Try
Are your sure ?
Do you really want to Die ?
One step
One try
On the edge
Do you really want to try ?
One tempt
One cry
I cant cope
i no longer want this life
One rope
One try
My god.
Do you really want to die ?

Do you really want to die
Do you ?

(Suicide Commando)

Ir, kas saka pārliecinošu Jā… un ir, kam vēl jāpaliek šeit ar savu Nē. Lai vai kā – nepalieciet mūžīgā neziņā. Kaut reizi sakiet dzīvei Jā, kaut reizi mūžā nosviniet savu dzīvi!!!

Taču mans lielākais ieguvums – redzēju kādu mazu katoļu baznīciņu kādā mazā Lietuvas ciemā, kur reiz biju bijusi agrā bērnībā. Es atceros tās zilganzaļās krāsas uz sienām, kas bija iekštelpās, bet vairāk arī neko. Kā jau pie Lieldienām, tā bija atvērta, tādēļ nevarēju palaist garām savu iespēju. Es iegāju tajā un man bija pārsteigums pat to, ka tā ir tik skaista. Maza, no ārpuses ne visai icila koka baznīciņa, bet iekšpusē saglabājušies visi skaistie kokgriezumi un skulptūras. Un zilganzaļā krāsa… arī tā tur bija kā atmiņās. Un tad es sapratu, ka agrāk man tas viss uzdzina bailes. Baznīca bija tik sveša, visas šīs ārišķības, nesaprotamie rituāli… mani tas vienmēr atstūma. Tā arī nekad neesmu jutusi saistību ar baznīcu dziļāk. Taču šoreiz es vairs nebaidījos, jo mani pārņēma miers… man bija iespēja pabūt tur, kad tajā maz cilvēku un tas bija jau pavisam citādāk. Tas bija kā mazs meditācijas mirklis un pateicība senčiem, kam ar šo vietu bijusi saistība. Šķiet, ka tā bija gan kā piedošana pagātnei, gan atbrīvošanās no bailēm un sāpēm. Tā ir mana bernības dziļā saikne, kas turēta sevī un tagad atbrīvojās siltā un patīkamā mierā. Vēl mani iepriecināja, ka mācītājs ejot ārā saveicinājās paspiežot roku un novēlot priecīgas Lielās dienas.

Sapratu, ka man ir nepieciešams svētkus izjust tieši tā, kā man gribas. Nebaidīties izdarīt lietas, ko vēlos, nevis sekot kaut kādam priekšstatam par to, kā būtu jābūt. Ir labi, ja spēj priecāties par mirkli, tas jau tad arī ir tas svētku un ikdienas brīnums.