Izlasot sapratu, ka autors ir vēlējies pēc iespējas vienkāršot problēmu, lai kāda tā būtu, jo šajā jautājumā Siera vietā mēs varam ielikt jebko citu, kas mums pašiem šķiet, ka ir “pievākts”. Grāmatā viņš vairāk izceļ uzņēmumu krīzi un darbinieku problēmas pielāgoties jaunajiem apstākļiem, jo autors šo stāstu ir testējis šai vidē, taču tai pašā laikā atzīst, ka šī grāmata var palīdzēt arī citās dzīves problēmās.

Tagad arī es pāris dienas domāju par šo stāstu, kaut gan sākumā likās, ka neko tik ļoti jaunu jau tajā nepasaka.  Atceros šo stāstu un tā varoņus ar smīnu sejā, domāju, kas tad es esmu šodien un kas tad īsti ir mans pievāktais Siers? Kā lai noformulē jautājumu, lai saprastu, kas ir man pazudis dzīvē un pēc kā man jādodas iekšā labirintā, lai to atrastu? Kā lai Siera bojāšanās būtu sajūtama jau ātrāk, līdz ar to rīcība, kas tai sekotu, būtu ātrāka un ļaunums mazāks no tā, ka neseko rīcība? Kā lai precīzāk atpazīst šo situāciju un uzdod pareizo jautājumu? Autors vēlas, lai pārmaiņas būtu pēc iespējas pozitīvākas, saglabājot iespēju pēc iespējas paturēt to, kas tev ir. Piemēram, pārmaiņas darbā varētu būt kā izaicinājums visai darba komandai uz jauniem risinājumiem un attīstības iespējām, pārmaiņas ģimenē ir iespēja visiem pieņemt jaunu dzīves modeli vai attiecību principu, pārmaiņas karjerā ar iespēju apgūt jaunu un paplašināt savu redzes loku. Spēja atpazīt savu un sev tuvāko rīcību sarežģītās situācijās pēc autora noteiktiem 4 rīcības modeļiem var palīdzēt veiksmīgāk tikt pāri krīzei un pārmaiņām dzīvē, līdz beigās visi ir ieguvēji!

Pati par sevi pasmejos, jo stāstiņš tiešām šķiet tik ļoti naivs un vienkāršs, bet jādomā vēl ilgi. Laikam jau efekts tomēr ir panākts :)

Autora Dr. Spensera Džonsona grāmata “Kurš pievācis manu Sieru? Pārsteidzošs paņēmiens, kā tikt galā ar pārmaiņām dzīvē.” iznākusi apgādā Zvaigzne ABC , 2000.g.

Izlasīju Mišela Velbeka romānu “Varbūt ir sala?” Tā pat kā viņa iepriekšējie romāni “Elementārdaļiņas” un “Platforma”, arī šis ir žultaina cinisma un ironijas pilns stāsts par mūsdienu cilvēku, kurš apsēsts ar visādām sabiedrības kaitēm kā vientulība, jaunības kults un nespēja patiesi mīlēt, kas viņu plosa un neļauj dzīvē atrast piepildījumu ārpus ķermeniskām baudām.
“Vēstījums aizsākas ar intriģējošu faktu – modernā kultūra ir bankrotējusi! Kad savu stāstu no nākotnes uzsāk romāna galvenais varonis Daniels1, cilvēce, kādu mēs to pazīstam, ir beigusi eksistēt. Spraigs notikumu apraksts ierauj lasītāju turīgā un ļoti ciniskā veiksminieka Daniela prāta aizkulisēs un attiecību labirintos, kā arī stāsta par cilvēku meklējumiem pēc turpinājuma un nemirstības. Romāns noslēdzas ar Daniela 1 klonētās kopijas Daniela 25 pārdomām par cilvēci un tās bojājejas cēloņiem.”
Šis romāns skar dažādas tēmas, kas cilvēkam ir aktuālas kaut kur dziļi zemapziņā, bet ir neērtības sajūta par tām runāt atklāti, vēl jo vairāk tādā veidā, kā to dara autors. Lietas jāsauc īstajos vārdos un viņš to dara ļoti trāpīgi.
Cilvēce ir izveidojusi sevi tā, ka tā mūžīgi cīnās strap mežonīgo instinktu vēlmēm un sociuma kultūras uzslāņotiem likumiem – morāli, ētiku, estētiku un tml. Cilvēks ir pretrunu plosīts radījums, kam vienmēr ir iespēja pakļauties te vienam, te otram spēkam sevī. Taču liela daļa meklē to zelta vidusceļu, kad ķermenis un prāts būtu harmonijā ar sevi un pasauli. Autors piedāvā uz šo problēmu paraudzīties no dažādiem skatpunktiem un pat piedavā tādu kā risnājumu, kas varētu mūs sagaidīt nākotnē, kur cilvēks ļoti krasi iedalīsies divos veidos – jauncilvēki un mežoņi. Vai tas dos galējo atbildi?
Domāju, ka ir vērts izlasīt un padomāt par to, ka šis zelta vidusceļš arī ir tā dzīves jēga, ko meklēt, un katrs laiks ir īstais laiks, lai to darītu.
Cilvēks vienmēr pēc kaut kā tiecas….

Grāmatas iespaidā domāju vēlreiz izlasīt Nīčes “Tā runāja Zaratustra.”