Žemaitiu Kalvarėjė

Žemaičių Kalvarijos Švč. Mergelės Marijos Apsilankymo mažoji bazilika.

Žemaičių Kalvarija - Žemaitiu Kalvarėjė. Koplyčia.

Izlasot sapratu, ka autors ir vēlējies pēc iespējas vienkāršot problēmu, lai kāda tā būtu, jo šajā jautājumā Siera vietā mēs varam ielikt jebko citu, kas mums pašiem šķiet, ka ir “pievākts”. Grāmatā viņš vairāk izceļ uzņēmumu krīzi un darbinieku problēmas pielāgoties jaunajiem apstākļiem, jo autors šo stāstu ir testējis šai vidē, taču tai pašā laikā atzīst, ka šī grāmata var palīdzēt arī citās dzīves problēmās.

Tagad arī es pāris dienas domāju par šo stāstu, kaut gan sākumā likās, ka neko tik ļoti jaunu jau tajā nepasaka.  Atceros šo stāstu un tā varoņus ar smīnu sejā, domāju, kas tad es esmu šodien un kas tad īsti ir mans pievāktais Siers? Kā lai noformulē jautājumu, lai saprastu, kas ir man pazudis dzīvē un pēc kā man jādodas iekšā labirintā, lai to atrastu? Kā lai Siera bojāšanās būtu sajūtama jau ātrāk, līdz ar to rīcība, kas tai sekotu, būtu ātrāka un ļaunums mazāks no tā, ka neseko rīcība? Kā lai precīzāk atpazīst šo situāciju un uzdod pareizo jautājumu? Autors vēlas, lai pārmaiņas būtu pēc iespējas pozitīvākas, saglabājot iespēju pēc iespējas paturēt to, kas tev ir. Piemēram, pārmaiņas darbā varētu būt kā izaicinājums visai darba komandai uz jauniem risinājumiem un attīstības iespējām, pārmaiņas ģimenē ir iespēja visiem pieņemt jaunu dzīves modeli vai attiecību principu, pārmaiņas karjerā ar iespēju apgūt jaunu un paplašināt savu redzes loku. Spēja atpazīt savu un sev tuvāko rīcību sarežģītās situācijās pēc autora noteiktiem 4 rīcības modeļiem var palīdzēt veiksmīgāk tikt pāri krīzei un pārmaiņām dzīvē, līdz beigās visi ir ieguvēji!

Pati par sevi pasmejos, jo stāstiņš tiešām šķiet tik ļoti naivs un vienkāršs, bet jādomā vēl ilgi. Laikam jau efekts tomēr ir panākts :)

Autora Dr. Spensera Džonsona grāmata “Kurš pievācis manu Sieru? Pārsteidzošs paņēmiens, kā tikt galā ar pārmaiņām dzīvē.” iznākusi apgādā Zvaigzne ABC , 2000.g.

Meklējot veidu, kā sevi pasargāt, es sāku lasīt grāmatas. Pārsvarā nopietnākas, nekā pienāktos savā vecumā. Es arī agri sāku rakstīt dzeju, kas apkārtējiem šķita nepieņemami smaga priekš vēl bērna. Sākumā pēc vārdiem bija jāmeklē un jāskatās paraugi dzejā, vēlāk tas nāca ārā nedomājot. Paņēmu rokā pildspalvu un papīru, sāku rakstīt nedomājot par vārdiem, bet par sajūtu un tēlu – līdz beigās vārdi virknējās paši. Pēc tam lasīju un brīnījos, kas sanācis.Tomēr nekad nebiju apmierināta ar to līdz galam, jo nekad nelīdzinājos tiem dzejniekiem, kas man patika un nespēju pateikt tādiem vārdiem, kā viņi. Līdz ar gadiem prasības pret sevi auga un tādēļ arī arvien grūtāk bija ļaut notikt šim mazajam brīnumam kā dzejas tapšana.

Vēl man palīdzēja daba un dzīvnieki. Esot mežā, pie jūras vai kopā ar saviem mīluļiem, es jutos daudz labāk kā ar cilvēkiem. Dabā nebija nekā nepatiesa.Vēl jo mazāk dzīvniekos. Šķiet, ka nekad neesmu bijusi tik absolūti pieņemta kā savu suņu un kaķu acīs.

Gadiem ejot un depresijai pieaugot manī, es sapratu arvien vairāk, ka ir vajadzīgs kas nopietnāks, kas var palīdzēt sadziedēt dvēseles sāpes un attīrīt garu. Varbūt pat ķermeni. Tā nu es nonācu līdz psihoterapijai, kas man palīdzēja vairāk nekā es tai spēju noticēt atrast daudzu problēmu sakni un skaidrojumu. Tas bija smags process un darbs ar sevi vairāku gadu garumā. Taču pienāk brīdis, kad saproti, ka vari jau doties nākošajā līmenī. Un te nu nāk meklējumi. Dvēsele lūdz piepildījumu.

Es tiecos pēc filozofiskā izskaidrojuma dzīvei un cilvēka nozīmei šeit uz zemes. Cenšos saprast, kāpēc es šeit esmu, kāda ir mana misija, ko man no sevis gūt un kas manī ir. Kļūdu, mācīšanās un piedzīvojumu ceļš. Brīžiem šķiet, ka esmu tik pārbagāta, ka tālāk jau vairs nav kur tiekties, līdz saprotu, ka viss ir tieši pretēji. Bieži maldījos, bieži kļūdījos vai sāpināju, bet vienmēr sapratu, ka jāturpina meklēt, kamēr izdodas.

Soli pa solim viss aizvest pie tā, kas tev ir pietrūcis un tad to gūsti, bet tas nekad vēl nav viss. Lai cik ilgi gadi būtu pagājuši šai meklējumu ceļā, tikai tagad šķiet, ka varbūt esmu nonākusi līdz punktam, kur jāsāk. Līdz šim bija tāda sagatavošanās tam.Visādi eksperimenti ar sevi.

Reizēm esmu satikusi cilvēkus, kam vēlētos līdzināties, bet visas iekšējās problēmas lika noprast, ka tas ir kas ļoti īpašs. Cilvēki bez naida, ar iekšējo starojumu un mīlestību pret visu cilvēci. Cilvēki, kas tic. Cilvēki, kas zin. Cilvēki, kuri nebaidās dot savas iekšējās bagātības citiem.

Prakses un veidi, kā iegūt to, ir tik daudz un dažādas. Dažādas reliģijas un filozofiskās skolas, kas skaidro lielos dzīves jautājumu. Katram jāmeklē savu veidu, kas palīdz vislabāk.

Pēdējos gados lasu Ošo filozofiju un jāteic, ka pamazām atveras acis. Domāju, ka katram ir savs veids kā iegūt sapratni, bet caur Ošo es spēju iegūt savējo. Viņš neko jaunu nepasaka, bet pasaka man tā, ka es to spēju uztvert un saprast.

Taču visu laiku nespēju vienu – tā ir meditācija. Mēģinājumi lielākoties nebija devuši lielu efektu, drīzāk pat nogurdinājuši. Šķita, ka es to nekad nevarētu sasniegt. Pēdējās dienās pat mēģinājumi mani negatīvi satrauca.

Šovakar Dzejas Dienas 2011 ietvaros biju uz Dzejas Meditāciju Krišjāņa Barona muzejā. Man šķita, ka ir noticis sapnis, es vienmēr esmu gribējusi nonākt šādā sabiedrībā un šādā noskaņā. Beidzot bija sajūta, ka šie cilvēki ļoti labi saprot un apzinās, ko dara. Un tādam cilvēkam, kā man, kas meklē, beidzot bija iespēja sajust, ko nozīmē meditācija.

Viss noritēja ļoti mierīgi un pakāpeniski – sākotnēji cilvēki uzrunāja klātesošos, pēc tam deklamēja dažādu autoru dzeju, kas visi bija par vienotu tēmu – cilvēka saskarsmi ar augstāko, dievišķo, esošo. Caur savu iekšējo pasauli. Laiku pa laikam dziedot dziesmas no angļu, indiešu un latviešu repertuāra.Te nu man beidzot viss salikās prātā kopā ar to, ko raksta Ošo un bija iespēja arī praksē, kopā ar citiem cilvēkiem, atbrīvot sevi mieram un laimei.

Noslēgumā tikām aicināti atbrīvot sevi un ieraudzīt sevī iekšējo gaismu, kas it kā kā saules lēkts aust mūsos. Man bija šaubas, vai man izdosies, tomēr notika klikšķis un es sevī ieraudzīju iekšējo gaismu, kas silda un piepilda mani. Tas nebija stipri un ilgi, bet pēc šiem daudziem gadiem – ļoti saviļņojoši un pacilājoši. Jo patiesi, pēkšņi sajutu sevī tik daudz laimes un prieku, tik lielu mieru un piepildījumu, ka visi šķita skaisti un labi, visa pasaule kā vislabākā vieta, kur būt. Gribējās lai visi to uzzina, ka tik labi ir iespējams justies tikai tāpēc vien, ka manī izrādās ir tāds skaistums. Šāds skaistums pat esot absolūts un to var just ikviens. Tikai jārod sevī vēlme pēc tā tiekties.

Patiesi, kā teica Ošo, ka pazūd jautājumi, pazūd šaubas, pazūd pagātne un nākotne. Ir tikai mirklis un sevis apjausma tagadnē. Tu pilnībā esi atvērts visumam šeit un tagad. Un tad ir tā, ka tu visu mīli bez nosacījumiem. Tai skaitā pats sevi.

Daudzus gadus emu mocījusies un vajājusi pati sevi, bet šķiet, lai cik laimīgi ir bijuši mani skaistie dzīves mirkļi, šovakar es sajutu to, pēc kā es visu laiku tiecos – savu iekšējo skaistumu un saplūšanu ar visumu. Un šeit nav vajadzīgi nosacījumi – tāpēc, ka skaists, gudrs vai veiksmīgs… nekas no tā visa nav vajadzīgs. Vispār šķita, ka nekas vairs nav vajadzīgs, ka iekšējais miers un skaistums jau ir absolūts.

Tomēr saprotu, ka man bija palīdzība šai procesā no malas. Tāpēc turpināšu lasīt un mācīties meditēt. Noskaidroju, kur var to mācīties bez maksas un kad, tagad tikai jāsagaida. Līdz tam jāmācās iemīlēt un pieņemt cilvēci un cilvēkus kā tādus, jo tas esot svarīgi, pirms iemācies meditācijā iemīlēt sevi un savienoties ar visumu. Ja to neiemācās, tad cilvēks šo spēju var izmanot tikai sev, bet nespēj dot neko citiem. Es šai laimes brīdī vēlējos to dot arī citiem, tāpēc ceru, ka esmu uz apskaidrības un līdzcietības ceļa, kas esot pats galvenais cilvēka dzīvē.

“Pasaules dārzam nav ierobežojumu, izņemot tos, kas ir tavā prātā. Tā klātbūtne ir vēl skaistāka par zvaigznēm, ar lielāku skaidrību nekā tavas sirds nospodrinātajam spogulim.” (Rūmī)

Lai jums visiem arī izdodas!

]]> http://www.dreamspace.lv/2011/09/13/dzejas-meditacija/feed/ 0 http://www.dreamspace.lv/2011/07/08/416/ http://www.dreamspace.lv/2011/07/08/416/#comments Fri, 08 Jul 2011 15:10:50 +0000 Elfija http://www.dreamspace.lv/?p=416

Old tree.

...there is always a light in the ends of the tunnels....

Dreamer!